Arhitektūras un ainavu fotogrāfijas Kuldīgā: starp Tibetu un Ņujorku
Kā pilsētas informācijas portālu Kuldiga24.lv informēja Baltijas Arhitektūras centra preses dienests, Den Marino (Denisa Porvatkina radošais pseidonīms) dzimis 1978.gadā Kazahstānas ziemeļos un lielāko dzīves daļu pavadīja Jekaterinburgā (Krievija), kas ir slavena ar gigantisko rūpniecības kompleksu. Viņa vecāki bija militārie celtnieki un pastāvīgi pārvietojas no vienas slepenās padomju pilsētas uz otru, kur notika vērienīgo industriālo objektu celtniecība. Varbūt tieši tas ir iemesls, kāpēc mākslinieks ar fotogrāfijas un instalācijas paņēmieniem veido savas pasaules no apkārtējās industriālās vides elementiem. Tieši industriālo fotogrāfiju sērija, kas tika demonstrēta "Art-zavod" (Mākslas rūpnīca) izstādēs dzimtajā Jekaterinburgā, un pēc tam Scope un Art Basel mākslas mesēs Ņujorkā un Maiamī (ASV), kā arī Brabant Biennale Holandē, atnesa viņam starptautisku atzinību. Pašlaik Den Marino ir Ņujorkas Russian Art Pavillion rezidējošais mākslinieks un sadarbojas ar daudzām vietējām galerijām.
Par Kuldīgā apskatāmās ekspozīcijas kodolu kļuva darbu sērija "BeTwin: New York & Tibet" (2014). Tā novelk svīru ilgstošam radošajam periodam, kad par mākslinieka uzmanības piesaistes poliem kļuva Tibeta un Ņujorka - divu diametrāli pretējo kultūru centri, divas atšķirīgas dabas un urbānās ainavas, kuros var ieraudzīt arī gara un matērijas simbolus. Pateicoties šādai daudznozīmībai Tibetas un Ņujorkas mitoloģiskie tēli kļuva par daļu no mūsdienu cilvēka apziņas, kurā tie sajaucas visneiedomājamākajos veidos. Vai starp šiem pretpoliem ir iespējams dialogs? Vai tiešām atšķirības ir nepārvaramas? Vai detalizētas izpētes un iejušanās rezultātā pretpoli neizrādīsies dvīņubrāļi?
Pirmo reizi industriālās fotogrāfijas meistars apmeklēja Kuldīgu 2012.gada vasarā kā starptautiskās arhitektūras fototūres dalībnieks. Tajā piedalījās vadošie fotogrāfi no Latvijas un citām valstīm. Lūk, kas viņam palika atmiņā no tikšanās ar "Zelta pilsētu": "Kuldīga ir ievērojama ar pagātnes nospiedumiem. Tās nav pamestās un degradētās ainavas, tik mīļas dažiem fotogrāfiem, bet labi kopta, ar pozitīvu enerģiju, apkārtējā mežā ieaugusi elfu pilsētiņa, kur urbānā apbūve un dažnedažāda zaļa veģetācija veido vienu veselumu. Šeit mājās mijiedarbojas ar dabu, cilvēki viegli aizšauj uz pretējo krastu pa platāko Eiropas ūdenskritumu. Man kā fotogrāfam bija svarīgi saredzēt šajā idillē skaudru ģeometrisku rakstu. Ja izdodas to noķert, tad sāk dzīvot un strādāt visa telpa. Kuldīgas ģeometrija veido galvenokārt faktūru bagātība: jumtu dakstiņi, vēsturisko sienu un durvju koks, sarūsējušas metāla detaļas, -- pilsētas pirmelementi, kuriem neuzkrītoši un nepielūdzami pievienojas daba, kas bez īpaša uzaicinājuma apvelk mājas ar sūnām un vīteņaugiem. Atšķirībā no vertikālās, vīrišķīgās Rīgas Kuldīga izceļas ar plūstošām līnijām. Ar mājīgumu un apaļumu savā iekšējā kontekstā un ikdienišķo neatdalāmību no dabas tai ir raksturīga nepārprotama sievišķība."
Starptautiskās Arhitekturas un ainavu fotogrāfijas dienas Kuldīgā pamatā ir izcila arhitektūras teorētiķa Aleksandra Rapaporta idejas, kuras tika izteiktas apmeklējot pilsētu pie Ventas. Rapaports apgalvo, ka XXI gadsimta sākumā lielas pilsētas ir zaudējušas savu izcilu kvalitāti kā pasaules kultūras centri. Elektrība un citas komunālās ērtības visās attīstītajās valstīs ir kļuvušas par infrastruktūras ierasto sastāvdaļu, ar ko sākas iedzīvotāju un ražošanas dekoncentrācijas process. Ar globālā interneta rašanos šodien jebkāda mūzika, kino, zināmā mērā muzeju krājumi un lielā mērā visu veidu zināšanas, pēc kurām vecos laikos cilvēki brauca uz galvaspilsētu un universitāšu bibliotēkām, nu ir pieejami jebkurai personai uz planētas - vienalga kur tā dzīvotu. Vienlaikus lielpilsētas kārtējo reizi nodemonstrēja savu nepietiekamību un nespēju nodrošināt normālām cilvēkam laimīgu dzīvi. Ir pienācis laiks jaunam reurbanizācijas vilnim, kad Maskavas vai Ņujorkas iedzīvotāji pārcelsies uz laukiem un mazpilsētām, tādām ka, piemēram, Kuldīga. Mazpilsētas un mazās valstis sāk sajust savu pārākumu pār metropolēm un "impērijām". Šī procesa pamatā ir ekoloģiskie, sociālie un tīri cilvēciskie ieguvumi -- iespēja veidot vietējās kaimiņu kopienas, kas nav iedomājams mūsdienu metropolēs.
Iepriekš minētās tendences apvienojumā ar unikālu vēsturi, arhitektūru un dabas vidi padara Kuldīgu par ideālu starptautisko izstāžu un konferenču, kā arī arhitektūras un ainavu fotogrāfijas plenēru un fototūru norises vietu. "Starptautisku atzinību ieguvuša Den Marino fotoizstādei un meistarklasei ir potenciāls kļūt par labu tradīciju -- vienu no senās un mūžam jaunās Kuldīgas atpazīstamības sastāvdaļām", -- ir pārliecināta Baltijas Arhitektūras centra prezidente Aivija Bārda.
Uz sarakstu
