Aleksandrs Rappaports: "Uz Kuldīgu – no Maskavas un Ņujorkas'
Igors Vatoļins, speciāli "ARCHBALTIC"
* Kas notiek lielajās un mazajās pilsētās Maklūena "globālās sādžas" vai, kā jūs sakāt, planetārās klaustrofobijas situācijā?
Pašlaik Maklūena "globālā sādža" nav primārais jautājums. Es izvirzītu jautājumu par reurbanizāciju, kas pilsētbūvnieku prātus satrauc kopš XX gadsimta sākuma.
Tolaik pilsētbūvniecībā, kā arī valsts un vietējā ekonomiskajā politikā izveidojās divas skolas. Urbānistiskā skola aizstāvēja lielu pilsētu – zinātniski tehniskā, sociālā un kultūras progresa centru – attīstību. Piemēram, PSRS uzskatīja, ka lielajās pilsētās koncentrējas pati progresīvākā šķira – proleteriāts.
Šai skolai oponēja dezurbānisti, kas bija pārliecināti, ka līdz ar elektroenerģijas un progresīvo komunikācijas līdzekļu rašanos dzīvot lielpilsētās ir kļuvis par atavismu. No šejienes izriet nepieciešamība iedzīvotājus uz Zemes virsmas izvietot vienmērīgāk un plānveidīgāk.
Turklāt lielpilsētu piekritēji neizrādīja nekādu interesi par arhitektūras pieminekļu saglabāšanu. Pats ievērojamākais XX gadsimta arhitekts Le Korbizjē vispār piedāvāja nojaukt visu veco Parīzi, izņemot dažas ievērojamas celtnes kā Luvru un Parīzes Dievmātes katedrāli, bet atbrīvojušos telpu aizpildīt ar gigantiskiem debesskrāpjiem.
Pēc Otrā pasaules kara, kad bez jebkāda Korbizjē karojošo pušu aviācija pastrādāja pie vairuma Eiropas pilsētu vēsturiskajiem centriem, urbānistu viedoklis mainījās. Viņi atklāja, ka vēsturiskajai apbūvei ir kultūras vērtība un to nevajag nojaukt, lai celtu jaunas ēkas. Turklāt vēsturiskas pilsētas seja, sociālā un kultūras gaisotne ir daudz pievilcīgākā nekā no nulles radītai mūsdienu pilsētai.
Tā 1960-tajos gados Parīzē nolēma likt mierā vēsturisko centru, bet kilometrus divdesmit–trīsdesmit atstatu veidot jaunu pilsētu ar visām jaunāko tehnoloģiju, transporta utt. priekšrocībām. Taču projektu nerealizēja. Izvēlējās kompromisu. Defansa laukuma rajonā sāka veidoties jaunā Parīze, kas joprojām aug palēnām. Turklāt kardinālas izmaiņas pilsētbūvniecības politikā tā arī nav notikušas.
Staļina laikā PSRS rīkojās vienkārši – aizliedza kā urbānistiskās, tā dezurbānistiskās idejas. Padomju pilsētas veidojās, kā pagadās: dažviet pēc plāna, citur haotiski. Līdz brīdim, kad 1960-to gadu vidū populāra kļuva optimālās pilsētas tēma. Pilsētbūvnieki sāka aplēst, kāda pilsēta ir pati labākā – ar 20, 100 vai 500 tūkstošiem iedzīvotāju. Un pēc miljona sākās gatavā elle... Taču arī šī ideja pačibēja.
Pašlaik šīs problēmas iegājušas jaunā fāzē, jo līdztekus elektrībai un transportam, kas ļāva decentralizēt ražošanu un iedzīvotājus, pasaulē ir parādījies internets. Lielpilsētas ir zaudējušas savu pasaules kultūras centru īpašo stāvokli, Mūzika un kino, tāpat bibliotēkas un kaut kādā ziņā arī muzeji ir kļuvuši pieejami ikvienam planētas iedzīvotājam – internetā. Bet lielpilsētas kārtējo reizi ir spiestas atzīt savu neatbilstību, nespēju piemēroties normālu cilvēku laimīgai eksistencei. Atkal ir saasinājies jautājums par iedzīvotāju pārdalīšanu uz planētas virsmas.
Ir laiks runāt par jaunu reurbanizāciju, kad lielpilsētu iedzīvotāji aizvien biežāk pārceļas uz laukiem un mazpilsētām. Mazpilsētas un mazās valstis sāk izjust savu pārākumu pār megapolēm un "impērijām", ņemt vērā ekoloģiskās, kā arī sociālās, tostarp cilvēciskās, priekšrocības.
Lielpilsētas kļuvušas par skudru pūžņiem, kuros cilvēkiem vienkārši nav iespējams neizjust sadzīvisku diskomfortu. Vienlaikus lielpilsētu iedzīvotāji zaudē pašvaldības demokrātiskos ideālus – lielā pilsētā izzūd vērtības, kādas bija mazajās Grieķijas pilsētvalstīs, kur radās demokrātija.
Tāpēc šodien mazpilsētas ir jāvērtē ne tikai pēc to ekoloģiskās pievilcības, bet arī kā vietas, kur var atdzimt antīkā demokrātiskā pašvaldība.
* Kā šajā kontekstā raugāties uz nelielo Kuldīgu, kas atrodas stundas braucienā no jūsu viensētas?
Pašreizējo procesu gaismā Kuldīga un citas Latvijas, Krievijas, kā arī Rietumu un Austrumu Eiropas mazpilsētas veidojas par nopietnu alternatīvu lielpilsētām. Tāpēc vietējai un nacionālajai varai un lielā mērā pilsētu plānotājiem un arhitektiem ir vērts aizdomāties par pasākumiem, kā pārvietot cilvēkus no megapolēm uz vietām ar cilvēciskāku mērogu. Tāpat arī par nodarbinātību un kultūras institūcijām, kas šajās pilsētas varētu tikt pieprasītas, akceptētas un atjaunotas.
Eiropas un Pasaules pieredze rāda, ka viena no šīm funkcijām var būt izglītība. Piemēram, Tartu, bijusī Tērbatas, universitāte Igaunijā ir ne mazāk slavena kā augstskolas galvaspilsētā Tallinā. Oksfordai un Kembridžai Anglijā ir daudz augstāks prestižs nekā Londonas universitātēm. Izglītības funkcija mazpilsētās ir ārkārtīgi perspektīva.
Tāpat mazpilsētas var kļūt par ērtu dzīvesvietu pensionāriem, kam lielpilsētā paliek par grūtu. Viņiem visvairāk nepieciešamais ir medicīniskā infrastruktūra, klusums un svaigs gaiss.
Esmu pārliecināts, ka turpmāk mazpilsētu dzīvotspēja un pievilcība tikai pieaugs. Viss atkarīgs no pareizas pilsētpbūvnieciskās politikas un organizācijas.
* Kāda ir lielo un mazo pilsētu principiālā atšķirība apstākļos, kad arī megapoles cenšas būt dzīvošanai ērtas un zaļas?
Tas, ka lielpilsētas cenšas kļūt zaļas un ērtas, ir tikai labi nodomi. Patiesībā transporta pieejamību lielpilsētā tik ļoti apgrūtina mērogs un transporta vienību daudzums, ka ar labajiem nodomiem viss arī beidzas.
Pārliecinoši saskaitīts, ka lielo pilsētu iedzīvotāji trešdaļu dzīves tērē transportam. Visu laiku kaut kur brauc, nīkst sastrēgumos – un pagaidām tam neko nevar padarīt. Maskavā transporta problēmas tiktāl samilzušas, ka nav tālu tā stunda, kad viss asptāsies un netiks uz priekšu.
Mazpilsētās tādu problēmu vispār nav. Atšķirībā no lielpilsētām mazajās organisks ir privātais transports. Pa pilsētu var pārvietoties kājām vai uz velosipēda, bet ar savu auto doties ciemos uz kaimiņu lauku sētu vai tirgu blakuspilsētā.
Protams, lielpilsētās koncentrētas starpkontinentālā transporta iespējas – lielās lidostas. Taču arī tā nav problēma. Lai no mazpilsētas tiktu līdz lidostai, vajag vienu vai divas stundas. Tas ir pilnīgi salīdzināmi ar laiku, kāds jāpatērē lielpilsētniekam, lai no centra tiktu līdz lidostai. Turklāt – cik tad bieži mēs veicam starpkontinetālus pārlidojumus!
Tā kā ir skaidri redzams, ka mazpilsētas izvirzās priekšplānā, lai gan pagaidām sociologiem ir grūtības skaidri nodefinēt to priekšrocības. Manuprāt galvenā priekšrocība ir tā, ka mazpilsētās var atdzimt pilsētas kopienas gars, atjaunoties noteiktas teritorijas iedzīvotāju sociālā vienotība, kas pilnībā zudusi lielpilsētās.
Lielpilsētu iedzīvotāji parasti nepazīst savā kāpņutelpā dzīvojošos kaimiņus, toties mazpilsētā visi pazīstami, par visiem zināms, kā kurš dzīvo, ko kuram vajag, turklāt – neielaužoties kaimiņu privātajā telpā. Tās ir cieņpilnas kaimiņu attiecības.
* Kāda loma mazpilsētas liktenī un perspektīvā ir tās ģenēzei, vēsturiskās apbūves klātbūtnei?
Tas ir retorisks jautājums. Bagātība nevienam nav traucējusi, it īpaši, ja zini, kā to izmantot. Vēsturiskā mantojuma objekti, it īpaši – vesels ansamblis – ir nenoliedzams pluss, kas uzreiz paaugstina šīs vietas statusu un dod papildu resursus attīstībai.
Lai gan ir iespējama arī jaunu pilsētu rašanās vietās, kurās nav vēsturiskā mantojuma: kūrortpilsētas, universitāšu nometnes, ko ASV iecienījusi ne tikai studējošā jaunatne, bet arī intelektuālā elite.
Kultūras bagātība turklāt ir ne tikai mantojums, bet tā var iegūt arī jaunas formas. Jaunas koncertu un izstāžu zāles, galerijas, festivāli un gadatirgi – tas viss paceļ pilsētas statusu neatkarīgi no kultūras pieminekļu daudzuma.
* Kāds mazpilsētās ir optimālais samērs starp vēsturiskajām un jaunajām mājām?
Nevajag priekšlaikus ieviest kaut kādas normas un ierobežot jaunu kultūras iestāžu, kā arī vēsturisko pieminekļu skaitu un funkcijas. Pat viens vienīgs vēstures piemineklis var kļūt par pilsētu veidojošu faktoru. Un piemineklim nemaz nav jābūt autentiskam.
Ir tāds slavens ASV piemērs, kad Teksasā iegādājās zemi aiz aprēķina, ka tur varēs iegūt naftu. Taču izrādījās, ka naftas tur nav, un kāda dizaina firma ierosināja uzcelt šajā teritorijā tūrisma centru. Taču nebija nekā, uz ko skatīties. Tur nebija ne vēstures pieminekļu, ne īpašu dabas krāšņumu. Tad dizaineri ierosināja nopirkt Temzas tiltu, ko tieši tolaik Londonā pārdeva, un pārvest to pāri okeānam. Zemes īpašnieki aizrādīja, ka Temzas vai kādas citas upes arī tajā vietā nav, un sekoja atbilde: – Ja pašlaik nav, var izrakt... Un tiešām izraka kanālu un pār to pārlika Londonas tiltu. Projekts izrādījās ļoti veiksmīgs. Visi svētdienās devās uz turieni un pastaigājās pa tiltu.
Tā kā ir iespējami visdažādākie varianti. Nav vajadzīgas normas, bet gan visu ieinteresēto pušu – pilsētas un valsts varas, tūrisma firmu, nacionālo un starptautisko kultūras,studentu un un citu organizāciju –izdoma un iniciatīva.
Kuldīga šajā aspektā ir visai bagāta. Tai ir pārsteidzošs ekoloģiskais resurss – Eiropā platākais ūdenskritums Ventas upē. Ir brīnišķīgas panorāmas, baznīcu torņi un nesen sakārtotais Pils parks, tieši cauri pilsētas centram līkumojošā upīte ar blīvi apbūvētajiem krastiem, liels daudzums vecu koka ēku un ielu – tas viss veido vienreizēju pilsētas seju.
Kuldīgu jau tagad var dēvēt par sava veida veco durvju galvaspilsētu – vecās durvis, kas glabā četru laikmetu zīmes, te ne tikai uztur kārtībā, bet arī māca iedzīvotājiem, kā ekspertu vadībā tās kopt un remontēt. Turklāt te būtu iespējams izveidot pasaulē pirmo arhitektūras fotogrāfiju muzeju. Kuldīga ir ideāla vieta fotoskolu un fotosesiju organizēšanai tiem, kam patīk fotografēt arhitektūru.
Perspektīvā te varētu izveidot izglītības un zinātniskos institūtus, kuru nozīme izietu ārpus Kuldīgas lokālajiem rāmjiem. Teiksim, laboratorija, kas veic bioloģiskos pētījumus, pilnīgi mierīgi varētu pārcelties no lielpilsētas uz mazpilsētu. Mazpilsētas iedzīvotāji, kuru vidū būs vairāk studentu, zinātnieku un apkārtējo vidi cienošu pensionāru, varēs radīt pilsētā jaunu sociālo gaisotni un dvēseliskumu. Tajā savu lomu spēlēs gan tūristi, gan konferenču dalībnieki, gan aktieri un mākslinieki, kas regulāri ieradīsies uz festivāliem. Būdams biežs dažādu arhitektūras konferenču dalībnieks, ar pārliecību varu teikt, ka milzīgās konferences, kas parasti notiek lielpilsētās, neveicina saturīgu domu apmaiņu ar kolēģiem. Mazpilsētā viss notiek mierīgāk un patīkamāk.
Līdz ar to Kuldīgai ir visas iespējas kļūt par vienu no trešā gadu tūkstoša paraugmazpilsētām.
* Kāda ir arhitekta darba specifika lielpilsētā un mazpilsētā?
Atšķirība ir ļoti liela. Lielo pilsētu publiskajai telpai ir pārlieku augsts sociālā statusa līmenis. Lielie centrālie laukumi sen jau vairs nav tautas atpūtas vietas, bet gan kļuvuši par vietām, kur pastiprināti tiek kontrolēta iedzīvotāju uzvedība. Uzskatāms piemērs ir Sarkanais laukums Maskavā. Līdzko uz tā parādās kāda aizdomīga grupa, to uzreiz uztvers kā sabiedriskās kārtības traucētājus. Daudzmiljonu pilsētās centrālā publiskā telpa, no vienas puses, tiek pārlieku kontrolēta, bet no otras – tā kļūst anonīma, zaudē savu vietējo kolorītu.
Nekas tamlīdzīgs nenotiek mazpilsētā. Tur galvenais laukums ir vienkārši publiskā telpa, kas saglabā savu sociālo un arhitektūras mērogu. Tieši tā tas savulaik notika Atēnās. Centrālajā laukumā – agorā – pulcējās politiķi, filozofi un jaunatne, lai apspriestu savas problēmas.
Arhitektam tas nozīmē iespēju atrast ar pilsētu un cilvēku samērojamu mērogu. Mazpilsētā ir vieglāk radīt oriģinālu un dzīvu publisko telpu, kas no lielpilsētām ir izspiesta ārā. Mūsdienās cilvēcei vajag nelielu, ar cilvēku samērojamu publisko telpu, kur vieta atrastos visiem – gan pastāvīgajiem iedzīvotājiem un iebraucējiem, gan jaunajiem un vecajiem.
Pašlaik arhitektūras projektēšanā dominē privātās telpas, arhitekti projektē dzīvokļus, villas vai vasarnīcu ciematus, taču arī tajos zūd publiskā telpa. Lai gan publiskās telpas radīšana ir pats aizraujošākais projektēšanas uzdevums. Manuprāt arhitektu daiļradē darbs mazpilsētā vistuvākajā laikā kļūs par pašu prestižāko un populārāko žanru. Ļaudis ar interesi vēros, kā viss tiek būvēts, sāksies arhitektu iniciatīvas, formu un kompozīcijas sacensības, izmantojot seno un jauno arhitektūru.
* Jāņem arī vērā, ka globālā komunikācija internetā sasaista visu kopā...
... Jau tagad. Es, piemēram, dzīvoju lauku sētā Mazirbē un varu izmantot visus tos pašu informatīvos resursus, kas pieejami iedzīvotājiem Ņujorkā vai Maskavā. Nav nekādas atšķirības. Es sarunājos pa skaipu, man pieejami pasaules lielāko bibliotēku katalogi, no kurienes lejuplādēju man nepieciešamos rakstus un grāmatas. Nekādu problēmu!
Mazpilsētā ir vēl vairāk iespēju, jo tur tiek nodrošināts augsts elektroniskās pieejamības līmenis.
* Sarunu nobeidzot, jautājums: vai ir vērts dzīvot un strādāt mazpilsētā? It īpaši, ja ir bijusi tā laime piedzimt lielpilsētā...
Domāju, ka XXI gadsimtā tā būs valdošā tendence. Cilvēki no lielo pilsētu centra rajoniem un piepilsētām rausies uz mazpilsētām. Tas jau tagad notiek.
Uz sarakstu
