Mācību centrs: krīze cilvēkiem lika domāt par pašattīstību
Kāda ir pieaugušo profesionālās izglītības iestāžu loma Latvijas izglītības sistēmā?
Es domāju, ka ļoti perspektīva. Šobrīd vēl maz attīstīta, maz sakārtota, bet katrā ziņā ļoti perspektīva, augoša, ar tālejošu skatienu nākotnē. Nenoliedzami pieaugušo izglītība ir viena no lielākajām mūsdienu izglītības aktualitātēm. Visai sabiedrībai ir jāatzīst, ka pieaugušie ir izglītības sfēras lielākā mērķauditorija. To šobrīd jūtam arī mēs – gan mūsu sabiedrībā, gan tautsaimniecībā. Darba devēji visu laiku aktualizē, ka trūkst kvalificētu, profesionālu un izglītotu cilvēku. Tas viss mērķēts tieši uz pieaugušo izglītību.
Kādas pašlaik ir aktuālākās profesijas un kvalifikācijas, kuras cilvēki tiecas iegūt?
Runāt par aktuālākajām profesijām un kvalifikācijām kādā konkrētā laika periodā mēs nevaram, jo pieprasījumu pēc izglītības ietekmē ļoti daudzi faktori. Vispirms cilvēkiem ir jāapzinās, ka izglītība ir resurss. Šobrīd ir situācija, ka cilvēku apziņā izglītība ir nepieciešamība. Darba devējs liek mācīties, darbs jāmeklē, jāmaina profesija... Taču sabiedrībā jāvalda tādai bāzes apziņai, ka izglītība ir resurss. Pašlaik daudzi uz izglītību neskatās kā resursu, kā ieguldījumu savā nākotnē.
Protams, pieprasījumu pēc izglītības nosaka arī naudas un laika trūkums, arī tas, ka valstī nav konkrētas atbalsta sistēmas cilvēkiem, kuri kādā dzīves posmā gribētu mainīt kvalifikāciju, iegūt jaunas specialitātes izglītību. Ir tikai tāds haotisks atbalsts.
Mēs kā privāta izglītības iestāde, manuprāt, strādājam ļoti atbilstoši šim laikam – piedāvājam ļoti daudz profesionālās izglītības iespējas, daudz neformālās izglītības iespējas. "Buts" ietvaros veidojam arvien jaunas un jaunas programmas, pētām darba tirgu, darba devēju pieprasījumu, pētām tautsaimniecības attīstību pa reģioniem, mainām piedāvājumu – atmetam vecās, nederīgās programmas un nomainām tās pret jaunām. Taču viena lieta ir piedāvāt, otra – piedāvāt pakalpojumu, kuru pieprasa. Mēs atduramies pret pieprasījuma problēmām.
Es esmu vairāk kompetenta runāt par Cēsu reģionu – mēs cilvēkiem varam piedāvāt 200 programmas, un tas patiesi tā ir. Jebkuru programmu, kuru cilvēks "Buts" mājas lapā atrod, mēs varam piedāvāt. Taču mums, kā jebkurai organizācijai, kas strādā uz peļņu, vajag minimālo cilvēku skaitu, lai varētu nodrošināt kvalitatīvu pakalpojumu. Tāpēc varētu teikt, ka izglītības piedāvājumu ietekmē pieprasījums – cilvēku laiks, nauda, vēlme mācīties, protams, arī cilvēku skaits novadā.
Jūs minējāt tādus terminus kā formālā un neformālā izglītība. Iespējams, ne visiem ir skaidrs, kas ir neformālā izglītība. Paskaidrojiet sīkāk!
Izglītības piedāvājumā ir trīs virzieni. Tā ir profesionālā tālākizglītība un profesionālā pilnveide. Vai nu cilvēks iegūst profesionālo kvalifikāciju vai pilnveido jau esošo. Trešais virziens ir tā sauktā neformālā izglītība, kurā mēs pēc moduļu principa piedāvājam īsus kursus kādā cilvēkus interesējošā sfērā. Tātad profesionālā tālākizglītība, profesionālā pilnveide un neformālā izglītība.
Pēc neformālo kurus pabeigšanas – kas ir tas gala rezultāts, ko cilvēks iegūst? Sertifikāts, apliecība?
Jā, viņš saņem mācību iestādes sertifikātu. Nenoliedzami, arī zināšanas! Te nonākam pie vienas lietas, kas nule sāk attīstīties arī mūsu valstī – tā sauktā neformālās izglītības atzīšana. Piemēram, ir izglītības programma "Namu pārzinis". Jāmācās ilgi un dikti - 960 stundas, lai iegūtu kvalifikāciju. Taču šobrīd ir situācija, ka cilvēks, kurš ir nostrādājis nozarē noteiktu gadu skaitu un viņam ir pieredze, var pieteikties mācību centrā "Buts" uz neformālo atzīšanu. Respektīvi, cilvēks atbrauc, apliecina savu darba pieredzi, nokārto profesionālās kvalifikācijas eksāmenu un iegūst iespēju tikt pie šīs kvalifikācijas. Tā ir neformālā atzīšana, kas ir ļoti būtisks pavērsiens pieaugušo izglītībā, jo, nenoliedzami, mums ir cilvēki ar ievērojamu darba pieredzi un praktiskajām iemaņām, kuri varētu iegūt šo profesionālo kvalifikāciju, nemācoties tik daudz, cik tas tiek prasīts izglītības satura nosacījumos.
Vai darba devēju acīs neformālās izglītības sertifikātiem ir būtisks "svars"?
Protams. Arī es kā darba devējs esmu ieinteresēts, lai mans padotais būtu izglītots, tāpēc esmu ieinteresēta viņu deleģēt mācīties tālāk. Darba devējus ļoti ietekmē ne tikai materiālie resursi, bet arī sertifikācijas jautājumi. Ir atsevišķas tautsaimniecības nozares, kur nepieciešamību pēc zināšanām un apliecības, kas šīs zināšanas pierāda, nosaka Ministru kabineta noteikumi. Pavisam vienkāršs piemērs – mežā gāzt un zāģēt kokus nedrīkst bez apliecības. Nepieciešami kursi, motorzāģa vai krūmgrieža operatora apliecība. Neviens darba devējs neatļausies riskēt, sūtot mežā cilvēku, kas nav saņēmis apliecinājumu par savām zināšanām.
Tomēr ir daudzas nozares, kur šī sertifikācija vēl līdz galam nav iestrādājusies un nepieciešama. Darba devējs saka: "Man nemaz nevajag nekādu profesionālās izglītības sertifikātu, galvenais, lai cilvēkam ir prasmes!" Tāpēc lielai daļai mazo darba devēju tas nav nepieciešams. No valsts puses sertifikācija nav strikti sakārtota, tāpēc darba devēja attieksmi pret sava darbinieka izglītošanos visvairāk nosaka tieši likumdošanas bāze.
Daudzas piedāvātās programmas ir visai tehniskas dabas vai arī pieprasa praktisku darbošanos. Kā tiek nodrošinātas prakses iespējas?
Mācību centram "Buts" ir izveidota visai ievērojama materiāli tehniskā bāze. Mums ir filiāles daudzās pilsētās, tajā skaitā Rīgā. Ir arī mobilā materiāli tehniskā bāze. Sistēma ir pavisam vienkārša. Filiāles ir specializējušās – vērojam situāciju reģionu darba tirgū. Piemēram, Cēsīs tā ir mežizstrāde, tirdzniecība, dažādi pakalpojumi, tūrisms. Līdz ar to Cēsu filiāle vairāk specializējas uz šo programmu piedāvājumu.
Daudz kas atkarīgs arī no programmas. Ir programmas cilvēkiem ar priekšzināšanām. Ir cilvēki, kas ar zāģi strādā kā rūķīši – tad mēs tikai tīri teorētiski nolasām kursu par darba drošību, ciršanas teoriju un tā tālāk. Taču ir cilvēki, kuri zāģi redz pirmo reizi. Tad situācijā, ja uz vietas nav tehnikas, no Rīgas atvedam zāģus, spectērpus, lai varētu piedāvāt šo apmācību. Strādājam mobili, lai cilvēkam pakalpojumu varētu sniegt ātri, kvalitatīvi un ērti.
Vai profesionālās tālākizglītības programmās iesaistās arī gados jauni cilvēki? Tādi, kas tikko pabeiguši vidusskolu vai augstskolu?
Ja runājam par cilvēku vecumu, kuri izvēlas tālākizglītību vai pārkvalifikāciju, es vēlētos, lai jaunieši to darītu vairāk. Mani pārsteidz situācija, ka jaunieši, kuri varētu pēc pamatskolas beigšanas iegūt profesionālo kvalifikāciju, bieži vien izvēlas vispārizglītojošo vidusskolu. Pēc vidusskolas beigšanas īstenībā ir tikai viens ceļš – tālāk uz augstskolu. Jaunietim ir 19 gadi, bet profesijas nav. Man šķiet, vajadzētu būt lielam pieprasījumam no jauniešu puses, bet tas tā nenotiek. Varbūt aiz inerces, varbūt tāpēc, ka profesionālai izglītībai vēsturiski ir diezgan zems reitings... Cilvēki pēc inerces neizvēlas iemācīties amatu. Viņi izvēlas studēt un maksāt savu naudu, un pēc tam meklēt darbu, bet nevis iemācīties konkrētu amatu. Jaunieši visai mazaktīvi meklē profesionālās tālākizglītības iespējas.
Nenoliegšu, ir situācijas, kad jaunietis pabeidz augstskolu un meklē darbu. Tajā situācijā viņš dzīvē ir kaut ko sasniedzis, kaut ko paveicis, un varbūt jaunietim tīri psiholoģiski ir grūti nolaisties pakāpīti zemāk un mācīties par pavāru vai konditoru. Paiet divi trīs gadi, kamēr viņš vēl mēģina savas augstskolā iegūtās zināšanas likt lietā, teikšu - sisties kā zīlīte gar logu -, un meklēt darba iespējas atbilstoši savām zināšanām un diplomam. Realitātē tas nav tik viegli, jo visi darba devēji prasa pieredzi. Tāpēc es ļoti gaidītu pie sevis jauniešus, kas beiguši vidusskolu un sapratuši, ka augstskolu piedāvājums Latvijā viņus neapmierina, neinteresē. Šeit īsā laikā, sešos vai četros mēnešos, ir iespējams iegūt praktiskās un teorētiskās zināšanas. Atšķirībā no valsts izglītības iestādēm mēs šīs zināšanas un valsts līmeņa profesionālo kvalifikāciju piedāvājam iegūt īsā un koncentrētā laikā.
Tātad lielākā problēma ir tas, ka augstskolas vēsturiski skaitās prestižāks izglītības ceļš, tāpēc jaunietis var neizvēlēties apgūt profesiju pat tad, ja augstskolu piedāvājums to neinteresē?
Jā, sabiedrības inerce. Es vispār svēti ticu tam, ka sabiedrības doma virzās mazlietiņ lēnāk nekā viss pārējais. Joprojām esam ieciklējušies uzskatā, ka mana bērna dzīves galvenais un vienīgais uzdevums ir pabeigt augstskolu, un tad jau viss būs kārtībā. Tas ir mazliet aizspriedumains uzskats. Šobrīd tā nevajadzētu domāt, jo prasmes un profesija ir ļoti aktuāla lieta. Darba devēji visu laiku uzsver, ka trūkst profesionālu, kvalificētu cilvēku.
Lielai daļai skaudrā atmiņā palicis periods no 2008. līdz 2010.gadam, kad daudzi cilvēki Latvijā, arī kvalificēti speciālisti, kļuva par bezdarbniekiem. Varbūt viens no ceļiem ir pārkvalifikācija. Vai šajos gados izjutāt mācīties gribošo pieplūdums?
Piedāvājums ir viena lieta, pieprasījums - otra. Krīzes gados samazinājās iedzīvotāju ienākumi, līdz ar to nebija vērojams mācīties gribošo cilvēku skaita pieaugums. Taču bija vērojams, ka cilvēki saņēmās, apzinājās, ka dzīvē ir kaut kas jāmaina, jāiegūst cita profesija. Zīmīgi, ka tieši šajos gados parādījās cilvēku pašu vēlme analizēt darba tirgu, vēlme salīdzināt brīvās vakances. Varētu teikt, ka krīzes gados cilvēki vairāk domāja par savu attīstību.
Par Cēsīm varu teikt, ka bija vērojama tendence orientēties uz profesijām, kur cilvēks var strādāt kā pašnodarbinātais. Piemēram, konditors, frizieris, nagu kopšanas speciālists. Profesijas, kur cilvēks ir neatkarīgs no citiem un pats var kontrolēt savu darbu un ienākumus.
Bezdarba līmenis Latvijā joprojām ir gana augsts. Vai pārkvalifikācija ir risinājums darba zaudēšanas gadījumā?
Pārkvalifikācija noteikti ir risinājums. Ja dzīvē ir izveidojusies situācija, ka ar vecajām zināšanām un prasmēm cilvēks darba tirgū vairs nav pieprasīts, noteikti pašam jāizanalizē tas, ko piedāvā darba tirgus.
Sadzīvisks piemērs - Cēsīs daudzi vīrieši, kas zaudējuši darbu, apgūst izglītības programmu "Apsardzes darbs". Nu jau vairākus gadus likumdošana nosaka, ka par apsardzes darbinieku var strādāt tikai cilvēks, kuram ir sertifikāts. Šo sertifikātu var iegūt, apgūstot mūsu piedāvāto programmu un nokārtojot eksāmenu Rīgā. Daudzi vīrieši ir pārkvalificējušies par apsargiem, un daudzus "Buta" klientus satieku veikalos un citviet jau kā apsardzes darbiniekus. Viņiem ir sertifikāts un viņiem ir darbs. Tas ir pozitīvais piemērs, kā cilvēks ir analizējis situāciju darba tirgū un pārkvalificējies.
Varētu teikt, ka situācija attīstās optimāli, pareizi. Cilvēks pazaudē darbu, izdomā, ko varētu mācīties, mācās, vēlāk ar iegūtajām zināšanām un sertifikātu iegūst jaunu darbu. Neviens no valsts institūcijām neko priekšā nebija pateicis. Cilvēki paši izrēķināja, kas varētu "aiziet".
Agrāk cilvēki daudz mācījās personības attīstības sfērā. Krīzes gados personības attīstības sfēras kursu īpatsvars samazinājās, cilvēki vairāk sāka domāt par ekonomiskiem resursiem un lietderību. Tiesa gan, valodu apmācības pieprasījumu krīzes un ekonomiskie kritumi nekādi neietekmē. Populārākās valodas ir angļu, vācu. Pēdējā laikā parādījusies iezīme, ka jaunieši vecumā no 25 līdz 30 gadu vecumam vēlas apgūt krievu valodu. Acīmredzot tajā laikā izglītības saturā bija ieviesies kaut kāds caurumiņš, jo jaunāki cilvēki krievu valodu pārvalda labi. Ik pa brīdim ir interese arī par norvēģu valodu.
Tas noteikti ir saistīts ar to, ka cilvēki dodas darba gaitās uz Skandināviju.
Protams. Arī angļu valoda ir saistīta tieši ar to. Tikai krievu valoda ir saistīta ar iekšējā tirgus niansēm.
Vai Jums nav skumīgi noraudzīties, kā "Buts" iedod cilvēkam nepieciešamās zināšanas, lai viņš ar savu potenciālu pēc tam aizbrauktu projām, nevis realizētu to šeit?
Protams, tas ir skumīgi. Es labprāt vēlētos, lai viņš mācās par, piemēram, pavāru un paliek šeit. Taču situācija jāpieņem tāda, kāda tā ir. Ja cilvēks atnāk izmisis, iemācās angļu valodu un aizbrauc, un pēc tam viņam viss ir kārtībā, tad jāpriecājas par to.
Kuponu sistēma – pastāstiet, kas tas ir!
Kā privāta organizācija startējam valsts iepirkumu konkursā par izglītības pakalpojumu sniegšanu, tad, atkarībā no konkursa rezultātiem, piedāvājam šos pakalpojumus. Sistēma tāda – ir noteikts skaits izglītības iestāžu, kas ir startējušas šajā iepirkuma konkursā. "Buts" šajos konkursos piedalās jau ļoti ilgstoši. Bet jāņem vērā, ka šajā procedūrā akcents tiek likts uz paša bezdarbnieka izvēli. Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) viņam izsniedz kuponu un adreses, t.i., informē par iespējām mācīties. Viņš paņem šo adrešu sarakstu un, ņemot vērā savu un citu pieredzi, cilvēks izvēlas konkrētu izglītības iestādi, kurā kuponu izlietot. Kupons sniedz neierobežotas iespējas izvēlēties.
Cilvēki šo iespēju izmanto?
Protams, izmanto šo iespēju mācīties. Izmanto gan neformālās, gan profesionālās tālākizglītības piedāvājumu. "Butu" cilvēki izvēlas labprāt. Mēs strādājam ilgstoši, kvalitatīvi, godprātīgi, taču es uzsveru – cilvēkam ir iespējas izvēlēties jebkuru citu iespēju.
Vai, Jūsuprāt, šī kuponu sistēma ir veiksmīgs risinājums, kā iesaistīt tālākizglītībā bez darba palikušos?
Cilvēkam tiek dota iespēja izvēlēties, tāpēc tas ir veiksmīgs risinājums. Kuponu metode liek pašiem domāt, analizēt situāciju. Nekas netiek ieliets mutē – atbildība tiek likta uz paša cilvēka pleciem. Pašam ir jāizvēlas vēlamā izglītības programma un izglītības iestāde, kurā to apgūt. No vispārējās pareizības viedokļa kupons ir laba lieta, tas cilvēku virza uz attīstību.
Varbūt Jums vēl ir padomā kādi risinājumi, kas būtu jāuzlabo valstiskā līmenī, lai iesaistītu darba tirgū bez darba palikušos, mudinātu cilvēkus iesaistīties tālākizglītībā?
Šajā mūžizglītības situācijā gribētos lielāku valsts un pašvaldības atbalstu. Principā vienīgais atbalsts mūžizglītībai ir no ES fondu līdzekļiem. Pārējās lietas tiek uzliktas uz cilvēku pašu pleciem. Vajag citu profesiju? Mācies, maksā! Lai šis atbalsts būtu, vajag konkrētu plānu, konkrētu sistēmu valstī. Par mūžizglītību visi runājam, visi zinām, kas tā ir, bet nav konkrētas sistēmas, virzienu un atbalsta.
Jāsakārto pieprasījums. Patiesībā jau cilvēki grib mācīties. Cilvēki zina, ka mūžizglītība ir viena laba lieta. Bet, kā jau minēju sarunas sākumā, trūkst laika, naudas, motivācijas. Ja apakšā būtu sistēma, kas jau no pirmās klases saka: "Hei, viss nebeigsies ar 12 vai 16 gadiem skolas solā. Jāmācās ir visu mūžu! Jāiet līdzi laikam," tad cilvēkam, nonākot apzinātā vecumā, jau būtu iezīmējies plāns tālākai izglītībai. Jāpalīdz cilvēkiem sakārtot domāšana. Atkārtoju vēlreiz – piedāvājums jau ir sakārtots. Galvenais, lai būtu apziņa, ka vajag mācīties.
Video ieskatu sarunā ar R.Blaževicu skatieties šeit.
Uz sarakstu
