LPPKS "Piena loģistika" neapstāsies pie sasniegtā

Kā papildus apliecinājums uzņēmuma attīstībai ir LPPKS "Piena loģistika" iekļaušana laikraksta Dienas Bizness veidotajā Latvijas lielāko uzņēmumu TOP 500. Pēc 2017. gada rādītājiem, ar 17,05 milj. eiro apgrozījumu kooperatīvs ieņēmis 472. vietu. Savukārt, analizējot uzņēmumus reģionu aspektā, "Piena loģistika" ieņem 17. vietu Vidzemes reģionā. Dienas Bizness ir veicis arī uzņēmumu analīzi pēc šāda ekonomiskā rādītāja – lielākie uzņēmumi pēc neto apgrozījuma uz vienu darbinieku –, šajā rādītājā mūsu kooperatīvs ieņem godpilno otro vietu Vidzemes reģionā.

Pašlaik provizoriskie 2018. gada rezultāti liecina, ka šajā gadā izaugsme turpinās un arī nākamajā TOP 500 mūsu kooperatīvs būs pārstāvēts, iespējams, ar vēl augstāku sasniegumu.  

Fragments no intervijas ar Agri Ludriksonu LLKC žurnāla "Latvijas Lopkopis" novembra numurā.

Novembra sākumā notika LPPKS "Piena loģistika" biedru kopsapulce, kurā atkārtoti par valdes priekšsēdētāju ievēlēja Agri Ludriksonu. Jūs kooperatīvu vadāt trīs gadus, kopš tā dibināšanas. Kā vērtējat šo laiku?
Kooperatīvu dibināja 13 zemnieku saimniecības, faktiski bijušie LPPKS "Trikāta KS" biedri. Pēc "Trikāta KS" maksātnespējas pasludināšanas bija morāli un finansiāli smags laiks. Ar tādām cerībām un entuziasmu veidotais "Latvijas piens" vienkārši sagrāva visu labi iesākto, visas "Trikātas" iestrādnes. Zemniekos pilnīgi izzuda ticība, faktiski, ir vēl tagad šaubas, un tādēļ viņi tik kūtri un apdomīgi iesaistās jaunos pasākumos. Kad 2015. gada nogalē veidojām jauno "Piena loģistiku", maz bija piensaimnieku, kuri steidzās kļūt par biedriem.

Kooperatīvu nodibinājām 13, patlaban gan esam vairāk nekā 50: mazie, vidējie, lielie. Redz, ka augam, ka ir laba piena bāzes cena, un pievienojas. Mums ir savas savākšanas automašīnas, kas katru dienu brauc 12 lokus pa piensaimniecībām vairākos novados.

Pievēršamies arī bioloģiskā piena savākšanai, tādēļ būsim priecīgi par katru bioloģiski ražojošo piensaimniecību, kas pievienosies mūsu kooperatīvam, jo pieprasījums pēc šādi ražota piena pieaug un arī cena ir laba.

Šobrīd esat Vidzemē lielākie.
Jā. Ir izveidojies jau pietiekami liels kooperatīvs – spēlētājs piena iepirkšanas tirgū. Piena iepirkumu sākām ar nepilnām 70 t dienā, tagad jau tuvu 200 tonnām. Ja šī karstā vasara nebūtu veikusi savas korekcijas ar izslaukumu kritumu, iespējams, būtu jau pāri diviem simtiem. Patlaban piena trūkst visur. Baltijas valstu lielie piena pārstrādes uzņēmumi meklē sadarbību ar kooperatīviem ilgtermiņā, tostarp ar mums. Tādēļ skatāmies, kā palielināt piena apjomu.

Ja ir liels pieprasījums, varbūt piedāvātājs var uzsist cenu?
Es vienmēr dodu priekšroku Latvijas uzņēmumiem. Protams, ja vienojamies par sakarīgu iepirkuma cenu. "Piena loģistikas" pašmērķis nav pēc iespējas vairāk pienu izvest uz citām valstīm, kaut gan samaksa ir ļoti noteicošs faktors.

Cik ir sakarīga cena?
Tā kā esam jau pietiekami liels kooperatīvs un piegādājam augstas kvalitātes pienu, tad cena, ko saņem mūsu zemnieki, ir ap 30 centiem kilogramā.

Zemnieks par tādu ir priecīgs?
Ja 34 centi būtu noturējušies kaut pāris gadus, neviens neraudātu, 30 centi ir labi, bet attīstībai diez ko atlicināt nevar. Izdzīvot gan var. [...]

Kāda ir "Piena loģistikas" ikdiena?
Piena iepirkšana no mūsu biedriem un tālāk pārdošana uzņēmumiem Cesvainē, Limbažos, arī "Latvijas pienam", Igaunijā Tere.

Šogad janvārī jūs atzināt, ka kooperatīviem ir jāapvienojas, lai iegūtu maksimāli izdevīgāku piena iepirkuma cenu, ka jāveido kopēja piena loģistika, kas ievērojami samazinātu izmaksas. Nav tālu brīdis, kad realizēsies E-Piim iecere par rūpnīcu, kur vajadzēs 1000 t piena dienā. Kādēļ kooperatīvu apvienošanās nenotiek?
- Es joprojām uzskatu, ka ir jāapvienojas, lai būtu spēks. Taču, lai apvienotos, vajag vismaz divus, ja ne vairāk. Diemžēl pat šobrīd rodas jauni kooperatīvi ar pārdesmit tonnu piena piedāvājumu. Nezinu, vai tas ir pareizi. Man šķiet, ka nav. Labi – nespējam apvienoties, nu, sākam vismaz tad kopdarbību. Arī būsim jau lielāki tirgus spēlētāji.

Esat runājuši ar iespējamajiem domubiedriem par apvienošanos?
Esam – mēs, "Māršava" un "Piena ceļš". Kā tas notiks reāli, nezinu. Viens no variantiem, un tāda ir citu valstu pieredze, ka tiek veidoti tā saucamie otrās pakāpes kooperatīvi. Kopā pārdodam pienu un kļūstam par nopietniem partneriem pārstrādes uzņēmumam. Šāda sadarbība varētu būt arī sākuma posms lielajai apvienošanai.

Ja izveido otrās pakāpes kooperatīvu, cik piena dienā vajadzētu pārdot, lai varat saukties par nopietnu pārstrādes uzņēmuma partneri?
Optimālais apjoms – 500 tonnas. Tad jau varam prasīt arī augstāku cenu.

Kā jūs uzrunātu piensaimnieku, lai viņš kļūst par kooperatīva biedru?
Es cenšos skaidrot, ka ir vajadzīgs piena apjoms un to var dabūt, apvienojoties daudziem. Jo kooperatīvs būs lielāks, jo pārstrādātāji ar mums runās nopietnāk, jo labāka samaksa būs par pienu. Un ieguvējs galarezultātā būs zemnieks. [...]

Vai "Piena loģistikas" stingrais stūrakmens šobrīd ir "Trikāta KS" skarbās mācības pieredze, kas reizē ir garantija, ka kļūdas neatkārtosiet?
Tieši tā. Caur patiešām skarbu pieredzi apzinājāmies, kas bija nepareizi. Izanalizējām, lai kļūdas neatkārtotu. Mūsu kooperatīvs šai situācijai ir izgājis cauri, un es ļoti ceru, ka otrreiz uz grābekļa neuzkāpsim. 

Vairums piena iepircēju tomēr ir jūsu sadarbības partneri Latvijā, taču, kādēļ veikalu plauktos nospiedošā daudzumā redzami Polijā, Igaunijā un Lietuvā ražoti piena produkti, turklāt krietni lētāki par Latvijā ražotajiem.
Tas ir tirgus. To nenosaka ne kooperatīvs, ne zemnieki. Man šāda situācija var patikt vai nepatikt – iespaidot to nevaru, un man šķiet, ka pareizi tas nav. Ja mums būtu sava pārstrāde, tad varētu domāt par prasību izvirzīšanu. Tagad atliek vien samierināties ar esošo. Un faktiski jau pircējs arī nobalso par lētāko. Latvijas pārstrādes uzņēmumi ražo dārgu produkciju, uzņēmumu ir daudz, un par to, kā jūtas pircējs, tie īpaši nepiedomā.

Igaunijas veikalos gan ārvalstu produkcija nav tik nospiedošā vairākumā.
Jā, tur vismaz 80% ir vietējā ražojuma. Un ne tikai Igaunijā, arī Dānijā, Vācijā un citur. Lai man piedod nepatiesi aizskartie, bet es tomēr gribu teikt, ka Latvijas pircējs ne vienmēr ir savas valsts patriots.

Vai kas mainīsies, ja pircēji nepirks Igaunijas, Polijas pienu, bet prasīs Latvijas. Vai veikala vadība tādēļ atteiksies no importa piegādēm?
Es to esmu veikalā jautājis. Man atbild, ka to dārgo Latvijas pienu neviens nepērk. Tāpat kā nepērk dārgo sieru un sviestu. Poļu, lietuviešu, igauņu pērk, jo tas ir lētāks. Tātad – mūsu pārstrādes uzņēmumu vadībai arī vajadzētu paanalizēt situāciju un vairāk domāt par pircēju. 

Uz sarakstu