Kuldīgā demonstrēs unikālu velo dejas izrādi "Abi"
Velotriālista un dejotājas saspēle akcentē mūsu pieņēmumus par komforta zonu, no kuras spējam vai arī nespējam iziet, lai panāktu viens otram pretī, lai sadzīvotu un piedzīvotu, radītu un mīlētu. Taču vienlaikus nepazaudētu savu individualitāti un paliktu tie, kas esam.
"Sabiedrības pieņēmumi un stereotipi bieži ierobežo mūsu izvēli, jo jaunais rada neērtības, īgnumu un bailes. Atšķirīgais vienlaikus izaicina, pievelk un kaitina. Dažādu profesiju cilvēkiem dažkārt ir smagi saprasties, un dzīvē no tā rodas drāma. Mūsu iestudējums tiecas pierādīt, ka saprašanās tomēr IR iespējama, nepieciešama tikai abpusēja tolerance. Un kopīgu valodu var atrast gan datorspeciālists un advokāts, gan riteņbraucējs un dejotāja, abi kopā atklājot gluži jaunu pasauli," izrādes "Abi" pamatdomu uzsver tās režisore un horeogrāfe Lilija Lipora.
Ideja par šādu sadarbību radusies velotriālistam Jānim Lācim, kurš šobrīd Latvijā atpazīstams kā ekstrēmās velo un moto komandas Greentrials vadītājs. "Pienāca brīdis, kad šķita interesanti izkāpt no velosipēdu triku paraugdemonstrējumiem un doties mākslas virzienā. Riteņa primārā problēma ir šāda: ja tu ar to aktīvi nedarbojies, tas krīt uz sāniem. Taču izrādās, ka ne jau tikai braukšana palīdz noturēties līdzsvarā, bet – filosofiski domājot – arī abpusēja sadarbība, otra cilvēka attieksme."
Maija sākumā izrāde jau demonstrēta Rīgā, kur tā izpelnījusies vairāku kritiķu atzinību.
"Neparasta ir divu tik dažādo ķermeņu satikšanās. Nav ne mazāko šaubu, ka velosipēds ir daļa no Jāņa ķermeņa; to noteikti inervē smadzeņu impulsi, jo vai citādi tas spētu tā dejot. Mirkļi uz savām kājām tiek izcelti kā maza bērna mācīšanās staigāt vai totāls kompromiss viņas, kas atņem pusi personības, dēļ. Izrāde ir saruna un saskare starp šo vīrišķīgo un vienlaikus kautrīgo ķermeni, kas turklāt vēl arī runā īsta vīra balsī (tīši čīkst velosipēda bremzes, nošvirkst riepas), un trauslo sievietes dejotājas ķermeni, kas meklē atskaites punktus savai dejai, tas ir, vietai šai pasaulē," par izrādi stāsta dejas kritiķe Inta Balode.
"Interesanti vērot arī varas attiecības – vīrietis, lai arī reāli augumā ir tāds pats kā sieviete, ekipējuma dēļ ir milzis. Otrs varas līmenis parādās kustību materiālā – izrādes autore ir sieviete horeogrāfe, līdz ar to velotriālists izmanto pats savu kustību materiālu, dejo pats sevi, kamēr dejotājas kustību partitūrā jūtams un redzams ārējais spēks, zināma kontrole. Īsti nav izprotama bērnišķīgo kostīmu izvēle – jo darbs nav bērnu izrāde, tas nav arī tik viennozīmīgs kā stāsts par princi-vardi, kura tēls rotā Jāņa šortus un kreklu. Lai gan, protams, tēma ir citādā pieņemšana ar visām dīvainībām, kas nāk komplektā."
"Divos vārdos – Lilijas Liporas jaunākā izrāde stāsta par sievietes nepieciešamību uzticēties. Maksimāli, līdz galam, vienmēr un visur. Ja vēlies, lai attiecības ar vīrieti būtu harmoniskas, mierīgas un priecīgas," savu viedokli par izrādi paudusi arī teātra kritiķe Dita Eglīte.
"Cīņa ir otrs iestudējuma atslēgas vārds. Vīrieša cīņa par vietu savā hobijā, darbā, nodarbē, veidā, kurā vislabāk un visdrošāk pašapliecināties. Un arī sievietes cīņa – par vietu šajā vīrietim tik svarīgajā pasaulē. Kaut arī "cīņa", kas aizved pie neizbēgamas konflikta situācijas, izrādes laikā tā īsti uzšvirkst tikai divās epizodēs. Savukārt šīs attiecību spriedzes epizodes bija interesanti vērot, pat ar sportisku azartu – tajās līdz neiedomājamai precizitātei izstrādāta ik kustības nianse. Lai attiecībās starp dejotāju Evu Vancāni, velotriālistu Jāni Lāci un viņa ričuku neielauztos nekā nejauša, lai braucamrīks uzvestos iepriekšparedzami, un tai pat laikā – lai skatītājs tomēr sekotu abu draugu attiecībām. Prieks, ka velotriki nenomāca attiecību stāstu, pat ja ik pa brīdim aizrautībā varēju sekot tieši abu izpildītāju drošajai līdzsvara sajūtai un precizitātei, vadot un apspēlējot jeb apdejojot ričuku.
Interesanti, ka šajā izrādē lai arī Lilijas Liporas un izpildītāju uzbūvētais stāsts ir skaidri un labi nolasāms, pietiekami daudz telpas atstāts paralēlajām asociācijām, noskaņām, pārdomām."
Izrādes "Abi" idejas aizmetņi meklējami 2012.gadā, kad Jānis Lācis un profesionālā dejotāja Eva Vancāne Lilijas Liporas vadībā izveidojuši nelielu etīdi jeb velodeju konkursam Magic Dance Expo. "Sapratām, ka šāda dueta koncepcija paver neierobežotas iespējas, tāpēc nolēmām turpināt," atceras Lilija Lipora. Drīz tapis priekšnesums, kas izrādīts Starptautiskajā laikmetīgās dejas festivālā Izraēlā. Nu izaugusi vesela izrāde, kurā ķermeņu saskaņa attīstījusies gluži citā kvalitātē.
"Šādas koncepcijas projekts nozīmē krietni paplašināt savu varēšanu, jo dejotāja ierastais darbarīks taču ir ķermenis – gan paša, gan partnera. Ritenis tikai šķietami ir nedzīvs, bet šajā gadījumā Jānis un ritenis ir vienots veselums. Mācos sadarboties, veidot ķermenisku un emocionālu saikni. Jo izrādās, ka ar uzticēšanos un ļaušanos partnerim ir par maz: būtiskākais ir kopīgas valodas meklēšana, mijiedarbība, sadarbība. Kā es varu palīdzēt, ja tu brauc, lec vai krīti, un kā tu vari palīdzēt man, kura dejo," prāto Eva Vancāne.
Dejas izrādei "Abi" oriģinālmūziku sacerējis elektroniskās mūzikas specs un grupas "Dzelzs vilks" dalībnieks Kaspars Tobis, bet gaismu partitūru veido lieliskais profesionālis Egils Kupčs.
Uz sarakstu
