Aija Andrejeva: "Grāmatzīmē" ļausim cilvēkam izsapņot pašam savu stāstu
Pastāsti par koncertuzvedumu "Grāmatzīme". Par ko ir stāsts?
Koncertuzvedums sastāvēs ne tikai no jaunajiem gabaliem, kas ir albumā "Grāmatzīme", bet arī no "Dvēselīte" albuma, no "Mincīša" albuma (red. - albums "Viss kārtībā, Mincīt"). Respektīvi, liela daļa manu dziesmu, kuras ir bijušas līdz šim atskaites punktam, kur mēs ieliekam grāmatzīmi.
Turpinājums sekos pēc tam, sāksim veidot jaunas grāmatzīmes.
Koncertuzvedumā es katrā ziņā nerunāšu. Doma ir, ka mēs to taisām vienā blokā, tādu dziesmu uzvedumu, kurā dziesmas runās pašas par sevi, lai nav pēc katras dziesmas jāstāsta, kā tā tapa un kāds tajā dienā bija noskaņojums. Katram cilvēkam ir sava asociācija par konkrētu dziesmu. Lai to asociāciju un viņa sajūtu nesabojātu, ļausim cilvēkam izsapņot savu stāstu, ko es stāstīšu tikai caur dziesmu, skaņu, gaismu, caur vizuālām pārmaiņām, kontrastiem un krāsām, kas liks to stāstu uztvert un saprast katram no skatītājiem.
Cik ilgi strādājāt pie koncertuzveduma tapšanas?
Cītīgi sākām strādāt uzreiz pēc Jāņiem. 14.maijā iznāca albums, tad paņēmām atvaļinājumu, lai viss nosēžas un nobriest. Pēc Jāņiem mums jau bija pirmā konceptuāla tikšanās par to, ko mēs gribam un jūtam. Tad sākām lēnām strādāt. Muzikālie mēģinājumi atsākās augustā, tā kā visu augustu un visu septembri mēģinām. Uz skatuves mēs būsim daudz. Kas būs atšķirsies no pagājušās reizes – būs dzīvās stīgas uz skatuves, kas dod ļoti foršu krāsu un noskaņu. Būs stīgu kvartets, fona dziedātāji un dejotāji. Visi kopā izspēlēsim mūsu "Grāmatzīmi" cik vien labi varēsim.
Varbūt ir palikušas prātā kādas grūtības, ar kurām nācās saskarties, veidojot koncertuzvedumu?
Grūtības ir vienmēr. Ja to nebūtu, tas būtu ļoti jocīgi. Viss foršais rodas caur zināmām grūtībām. Gan radošām, gan tām, kas attiecas ne uz skatuvi – mārketings, PR. Visā, kad tu radi savu bērniņu, ir grūti ar to palaišanu. Ir prieks, visādas emocijas, bet tad, kad bērniņš piedzimis, grūtības ir aizmirsušās. Visiem ir gandarījums, liela mīlestība, un ir gatavi strādāt tālāk. Šī reize nav izņēmums.
Pavasarī klajā tika laists albums "Grāmatzīme". Ar ko tas atšķiras no iepriekšējiem veikumiem?
Pirmkārt, tās ir oriģināldziesmas. Iepriekšējais albums bija "Dvēselīte", kurā bija jau zināmas latviešu dziesmas no 60.gadu estrādes, no 80.gadiem, kurām bijām iedevuši savu interpretāciju. Bija citi aranžējumi, iedevām dziesmām citu noskaņu, bet saturs jau tur bija. Šajā albumā lielākais uzdevums pēc tam, kad "Dvēselīte" aizgāja veiksmīgi – kāds būs nākamais albums, jo tur mums jāieliek arī savs saturs. Jārada no jauna dziesmas, teksti. Ar to arī atšķiras. Albums ir krāsaināks, es arī teiktu, ka mūsdienīgāks.
Un Tev arī tuvāks, ņemot vērā, ka tās ir oriģināldziesmas?
Katram periodam ir kaut kas savs, skaists un foršs. Man visas dziesmas ir mīļas. Arī "Dvēselītes" dziesmas. Es jau saku, tas ir tā kā tavs bērns. Man jautā – kura ir tava mīļākā dziesma no "Grāmatzīmes"? Es saku – nezinu, man visas mīļas. Kā es varu pateikt, ka man viena mīļāka vai otra mīļāka? Man liekas, tā dziesma uz mani varētu apvainoties. Visas man saistās ar kaut ko personīgu. Ar laiku, kurš nebija viegls, bet bija foršs, kad mēs radījām šo plati.
Kāpēc tieši "Grāmatzīme"?
Mūsu dzīve ir tāda kā grāmata. Ik pa laikam mēs ieliekam grāmatzīmi, pāršķiram nākamo nodaļu, kur sākas kaut kas jauns. Visas manas sastrādātās grāmatzīmes apvienosies vienā koncertuzvedumā. Pēc tam mēs šķirsim jaunu lapu, liksim jaunu bildi iekšā un iesim tālāk.
Koncertuzvedums plānots četrās pilsētās. Vai ir kāds īpašs iemesls, kāpēc izvēlētas tieši šīs pilsētas. Vai tās Tev tuvākas auditorijas dēļ?
Arī. Atkal jāatgriežas pie "Dvēselītes" albuma. Toreiz mums bija koncerts piecās lielākajās pilsētās. Izvēlējos šīs pilsētas, jo toreiz "Dvēselīte" ļoti labi aizripoja, cilvēkiem patika koncerti. Es labprāt atgriežos ar kaut ko jaunu, savādāku.
No dažādiem māksliniekiem dzirdēts, ka viņiem ir kādā mīļākā pilsēta, kur vislabāk patīk uzstāties. Vai Tev pašai arī ir kāda uzstāšanās reize, kas palikusi atmiņā, pilsēta, kur gribētu atgriezties?
Visur jau mēs atgriežamies. Es nevaru tā nodalīt. Katrai pilsētai ir savs šarms un savi foršumi. Galvenais ir cilvēki, kuri nāk uz koncertiem. Tas ir lielākais gandarījums. Atceros, kad gatavojāmies "Dvēselītei", es prasu menedžeri – vai cilvēki biļetes pērk? Un viņa atbild – jā, pērk! Gandrīz visa zāle ir izpirkta. Tas ir tas gandarījums, ka tu aizbrauc, ir pilna zāle cilvēku, un viņi tevi saprot, uztver vēstījumu. Tā ir lielākā laime vispār, kāda var būt. Ka tu esi, ka uz tevi nāk un tevi saprot.
Latvijas mūzikas tirgus kopumā – kādas ir lielākās problēmas?
Nevienam jau nav viegli. Jebkurā jomā, kurā esi iekšā ar pilnu atvedi, nekur nav viegli un nevar būt viegli. Par Latviju varu teikt – mēs esam maziņi. Tā ir foršā lieta. Mums nav jāiegulda tik liels darbs, lai vispār varētu parādīties. Ja tu esi ar visiem 100% iekšā tajā, ko vēlies darīt, Latvijā to izdarīt ir vienkāršāk nekā Amerikā vai lielajā Krievijā. Nekur jau nav rozēm kaisīts ceļš. Es to daru sava prieka pēc. Nevaru teikt par citiem, bet es savu darbu mīlu, tāpēc grūtības – te viņas ir, te viņas tūlīt aizmirsīsies.
Ikdienā esi dzīvespriecīga un aktīva. Kur smelies enerģiju?
Es nezinu! Man viņa ir! Tāda es esmu. Laikam neprotu būt savādāka. Nē, protu būt. Citreiz mājās esmu dusmīga. Kuram tad nav tādu brīžu? Man ir arī ragi, kādi mums ir visiem.
Vai enerģiju dod arī Tavi atbalstītāji?
Jā, protams. Tas ļoti, ļoti uzpilda un iedod prieku.
Kuras ir Tavas stiprās īpašības, un kuras – vājās puses. Kura tava labākā īpašība, ja Tev tagad būtu jānosauc?
Man grūti par sevi runāt. It īpaši kaut ko labu. Mana emocionalitāte reizēm varētu būt gan mans labais ierocis un foršā īpašība, gan reizēm sliktā īpašība. Es varu būt ļoti priecīga un emocionāla par kaut ko, un es esmu tāda. Tajā pašā laikā esmu viegli ievainojama un ietekmējama. Citreiz emocionalitāte ļoti traucē paskatīties uz lietu ar vēsu prātu un tās pieņemt. Uzreiz ir baigais kreņķis.
Man joprojām Tevi gribas saukt par Aishu.
Jā...
Kāpēc atkal pārgāji atpakaļ uz savu īsto vārdu un uzvārdu?
Tas ir biežāk uzdotais jautājums pēdējo divu gadu laikā! Tas notika organiski. Vienkārši cilvēki ikdienā mani sāka uzrunāt par Aiju. Nāca impulss no manas māsas – viens posms ir noslēdzies. Varbūt mums ir jāiet uz Aiju. Nebiju domājusi, ka tas izraisīs tik lielu ažiotāžu, bet laikam jau cilvēkiem interesē.
Arī tagad ir daļa, kas Tevi uzrunā par Aishu?
Ļoti labi! Citi domā, ka es dusmojos, bet es nedusmojos. Kā tad es varu aizliegt? Ir bijušas situācijas, kurās es samulstu vēl vairāk nekā tas cilvēks, kurš mani nosauca par Aishu un pēc tam atvainojas. Labi, ka ne par Ilzi nosauca. Tad varbūt ir jāatvainojas...
Pēdējā laikā dzirdēts par Tavu piedalīšanos dažādās teātra izrādēs. Kā nonāci līdz teātrim?
Tas arī notika pats no sevis. Iznācu no "Fabrikas"... "Fabrika" īstenībā izraisīja to interesi par teātri. Mums bija nevis vienkārši "Fabrika", bet "Fabrikas Muzikālais teātris". Bija ļoti daudz aktiermeistarības nodarbību. Valdis Lūriņš kaut kā mani nozombēja ar teātri. Pamazām mani pieaicināja piedalīties Dailes teātra izrādē "Burvis no Oza zemes", tad nāca "Velniņi", tad lielie "Pūt, vējiņi!". Man ļoti patīk. Ļoti mīlu to darbu. Tāpat kā dziedāšanu. Teātris ir kaut kas cits. Nospēlēt izrādi vai nodziedāt trīs minūšu garu dziesmu... Katra dziesma ir savs stāsts, bet tur stāsts ir pusotru vai divas stundas, un tajā ir jānoturas. Man dikti patīk!
Vai tev ir kāda sapņu loma?
Man liekas, visām dāmām ir sapņu loma – Džuljeta. Baibiņa jau varbūt tāda latviešu Džuljeta arī ir. Es vispār gribētu nospēlēt kaut ko riebīgu, ļaunu. Pašlaik spēlēju labos, pozitīvos tēlus. Varētu ielikt mani citā ampluā. Kur jāliek iekšā baigā jauda. Visās lomās jau vajag likt jaudu. Velniņi bija traki, bet tāpat viņi labi, tie velniņi... Mans kolēģis un draugs Kaspars Ansons, kas ir "Grāmatzīmes" producents un dziesmu autors, bija atbraucis uz "Pūt, vējiņi!" un saka – tu jau forša Baiba esi, bet tādu tevi es jau zinu! Gribētos, lai ir pilnīgs pretstats tam, kas ir bijis līdz šim. Tas būtu izaicinājums – varētu sevi atkal palauzt, pameklēt citas sajūtas.
Agrāk piedalījies dažādos talantu šovos. Ko dod šovu pieredze?
Sākumā bija "Fabrikas Muzikālais teātris" – mans starts. Pēc tam jau bija "Dziedi ar Zvaigzni", "Dejo ar Zvaigzni", "Mīli ar Zvaigzni"... "Dejo ar zvaigzni" man deva ļoti daudz! Es iemācījos 11 dejas. Tas bija milzīgs darbs. Trīs mēnešu garumā katru dienu trīs četras stundas, bez brīvdienām. Baigais treniņš un disciplīna, darbs ar sevi. Bet gala rezultāts ir tas galvenais. Tā bija superīga iespēja.
Vai piekristu piedalīties vēl kādā šovā? Varbūt cita veida – "Cīnītājs" vai tamlīdzīgā?
Cīnītājā varbūt nē, bet kādreiz bija "Robinsoni". Kaut ko tādu varētu, kur ir izdzīvošana. Varbūt pat citā zemes stūrītī. Kā "Robinsoni", kuri notika Malaizijā. Kādā eksotiskā zemē uz salas. Varbūt jā. Vai ekspedīcijā, piemēram "1000 jūdzes". Prasīju operatoram Edgaram Lūsiņam – kad tu uztaisīsi kaut ko meitenēm? Lūdzu, paņem mani līdzi ekspedīcijā! Gribētos kaut ko tādu traku!
Vai Tev pašai ir kāds traks hobijs?
Es slēpoju, reizēm izbraucu ar veikbordu, ūdensslēpēm...
Tie tomēr ir tādi azartiskāki hobiji nekā, piemēram, izšūt sedziņu.
Oi, to es nevarētu. Es neesmu pacietīga uz rokdarbiem. Vecmāmiņa ada, mamma tamborē, visi kaut ko dara... Es nē! Esmu tētī atsitusies.
Kādi ir tavi nākotnes plāni pēc uzveduma? Kaut kas ir ieplānots?
Pagaidām laikam nē. Šis gads un, iespējams, arī nākamais pusgads paies zem vārda "Grāmatzīme". Tad jau redzēs. Kaut kādi maziņie plāni ir, bet par tiem vēl agri domāt.
Video interviju ar Aiju skatieties šeit.
Uz sarakstu
